Visi šie darbi ir tapuši piecpadsmit gadu laikā dienvidsēlijas pusē, kur Mēmeles upe gulst kā robežšķirtne starp Latviju un Lietuvu. Pavasara plūdos ledus kristāli iezaigojas saulē, veidojot mirkļa vīzijas. Kad pagūts tās notvert, atklājas neparasta tēlu pasaule. Kūstošā matērija pārtop tādās kā gleznās, akvareļos, grafikā un katra no tām ir rezultāts mākslinieka pateicības pilnajai sarunai ar Lielo un Mūžīgo visa skaistuma Radītāju.

Šīs fotogleznas ir kā maza daļiņa no dabas skaistuma, ieraudzīts un mīlestībā tālāk nodots. Katra no tām savā būtībā ir neatkārtojama, būdama vien mirklīgs uzplaiksnījums, gluži kā atklāsme, kas sekundes daļā ar savu vieglumu spēj pārspēt gadiem krātās pieredzes nastu.

Uzplaiksnījums, kas iezaigojas varavīksnes krāsu niansēs, reflektējot debess un saules un mūžīgi mainīgā ūdens mijiedarbi. Ledus, saules siltajos staros kūstot, mainīdams veidolu, pārtapdams savā pirmveidā. Tas vienkārši aizplūst. Ikviena no šīm kompozīcijām ir neatkārtojama, unikāla dabas parādība.
Fotogleznas ir tapušas gan uz sasalušas pļavas, gan vērojot Mēmeles upes pietekas mīļupītes ūdenskritumu, gan pētot biezo vai pavisam plāno upes ledus kārtu un plūdu izskalotos ledus gabaliņus, gan veidojot iesaldētu ziedu instalācijas. Tās nesteidzīgi, vienmēr un tikai saules gaismā, dažkārt dienām ilgi, meklējot un vērojot šīs dabas rotaļas, līdz intuīcija pasaka priekšā īsto laika fiksēšanas mirkli. Visi šie darbi ir tapuši lūgšanas rezultātā, kā ikonas, tādēļ arī izstaro mieru un harmoniju.